Mēs patiesībā nezinām, kas atrodas ārpus mums. Mēs jau sajūtam pasauli sevī, bet kas atrodas ārpus mums, to mēs nevaram sajust.
Pieņemsim, es dzirdu kaut kādu skaņu… es pieļauju, ka ir kāda ietekme, kāds avots rada skaņas vilni, tas nonāk manā ausī, rada spiedienu uz auss bungādiņu, no turienes jau sākas elektrisko signālu kustība, ķīmiskās reakcijas, salīdzināšana ar to, kas man jau ir ierakstīts smadzenēs utt., un tikai pēc tam man tiek nodota informācija, ka es dzirdu kādu skaņu. Tas ir, es sajūtu to, kas atrodas ārpusē tūkstoškārt izmainītā veidā, bet ne to signālu, kas eksistē ārpus manis.
Tādēļ mēs nekad neko nevaram pateikt par to, kas eksistē ārpus mums, mēs runājam tikai par to, ko uztveram, sajūtam sevī. Principā tas viss virza mūs uz to, lai mēs saprastu, ka mūsu eksistencei ar to ir par maz, un lai mēs nonāktu pie nepieciešamības pēc jauna, papildus maņu orgāna, lai varētu iziet ārpus mūsu pasaules robežām pavisam citā pasaules uzbūves uztveres līmenī, citā dimensijā.
